Epilepsija

Epilepsija ir izplatīta neiroloģiska patoloģija, kas skar 1 % populācijas. Vismaz vienam no 50 cilvēkiem kādā no mūža periodiem ir bijusi atsevišķa epileptiska lēkme.1

 

Epilepsija tiek definēta kā tendence uz atkārtotām lēkmēm, tādēļ atsevišķa lēkme netiek uzskatīta par epilepsiju.
Epilepsijas lēkmi var raksturot kā pārejošu nervu sistēmas dezorganizāciju, ko izraisa pēkšņa, pārmērīga un haotiska cerebrālo neironu izlāde. 1

 

Lēkmju klasifikācija:

Ģeneralizētas

Toniski kloniskās
Absanca
Miokloniskās
Toniskās
Atoniskās

Parciālas (fokālas)

Vienkārša parciāla lēkme - bez samaņas stāvokļa traucējuma
Kompleksa parciāla lēkme - ar samaņas stāvokļa traucējumu

Neklasificētās

 

Tipisku tonisku klonisku lēkmi var noteikt nekļūdīgi. Lēkme sākas ar tonisko fāzi, kas ilgst 10-15 sekundes un kuras laikā pacients var nokrist zemē samaņas zuduma dēļ. Ķermenis kļūst stīvs, var būt skaļš kliedziens brīdī, kad ķermeni savelk toniska spazma. Pacients sakož zobus, var sakost mēli. Var būt urīna nesaturēšana. Toniskai fāzei seko kloniskā fāze, kas ilgst 1-2 minūtes, ko raksturo ritmiskas visa ķermeņa muskulatūras kontrakcijas. Seko postiktālā fāze, kam raksturīgs apjukums un miegainība. Ne vienmēr toniska kloniska lēkme atbilst šim klasiskajam aprakstam, bet vienmēr ir samaņas zudums.

 

Absanca lēkmēm raksturīgs īss samaņas zudums, kas ilgst 5-10 sekundes. Šajā laikā pacients, parasti bērns, skatās vienā punktā un var būt neliela motoriska iesaistītība, piemēram, acu mirkšķināšana, bet pacients nekrīt. Pēc īsa brīža tiek atgūta samaņa ar amnēziju par notikušo.


Miokloniskās lēkmes ir retākas, un klīniski tām raksturīga ķermeņa un/vai ekstremitāšu īslaicīga raustīšanās. Lēkmes var būt relatīvi vieglas, iesaistot tikai vienu ekstremitāti, vai visaptverošas, kļūstot par cēloni pacienta nokrišanai.

 

Vienkāršu parciālu lēkmju gadījumā nav samaņas zuduma kā kompleksu parciālu lēkmju gadījumā, kad ir traucēta samaņa. Pacientiem var būt pretējās puses locekļu ritmiska raustīšanās bez samaņas traucējuma – motoriska tipa vienkārša parciāla lēkme. Ja pacientam samaņa ir traucēta, tā ir kompleksa parciāla lēkme.

 

Posttraumatiskā epilepsija

Epileptisku lēkmju rašanās pēc galvas traumas ir labi zināma. Trauma var radīt smadzeņu pārmaiņas, kas var būt epilepsijas cēlonis.
Posttraumatisko epilepsiju var iedalīt trīs tipos:

1. tūlītēja epilepsija;
2. agrīna epilepsija;
3. vēlīna epilepsija.

 

Tūlītēja epilepsija attiecas uz lēkmi tūlīt pēc galvas traumas vai dažas minūtes pēc tās. Tā parasti neatkārtojas, tai ir laba prognoze, un lēkme nepredisponē pacientu uz vēlīnu posttraumatisku epilepsiju.


Par agrīnu epilepsiju definē lēkmes pirmajā nedēļā pēc galvas traumas. Pieaugušajiem tās ir ar tendenci komplicēt samērā smagas galvas traumas.


Vēlīnā epilepsija attiecināma uz lēkmēm, kas rodas vēlāk kā nedēļu pēc traumas un pirmo reizi var izpausties dažus gadus pēc galvas traumas. Vairāk nekā 50 % pacientu, kam rodas vēlīna epilepsija, tas notiek pirmā gada laikā, nākamo trīs gadu laikā epilepsijas rašanās risks strauji mazinās, un pēc četriem gadiem tas ir ļoti mazs.2

 

1.I. Gārša „Neiroķirurģija”, Nacionālais Apgāds, 2008: 347-349.

2.I. Gārša „Neiroķirurģija”, Nacionālais Apgāds, 2008: 350-351.